Esmu sieviete nevis trauku mazgātāja

Standard

Screenshot_41

 

Šis virsrakstā minētais sauklis no TV reklāmas man patiešām dziļi iesēdies atmiņā un par to iedomājos katru dienu, kad vismaz stundu veltīju trauku mazgāšanai, slaucīšanai un sakrāmēšanai pa vietām.

 

Nu esmu absolūti, neaprakstāmi stāvā sajūsmā, jo mums mājās beidzot ir trauku mazgājamā mašīna. Iepriekš pat nenojautu cik ļoti daudz laika es patērēju katru dienu mazgājot traukus. Mājās esam četri cilvēki, bieži vien arī atnāk ciemiņi,līdz ar to katru vakaru trauki ir vesels kalns un izlietne mūžīgi pilna. Jā, zinu, daudzās ģimenēs pieņemts, ka traukus pēc katras ēdienreizes, katrs pats nomazgā, taču manā ģimenē tas tā nekad nav bijis, nav un nebūs. Taču tagad visas problēmas ir atrisinātas, jo trauku mašīnas pluss ir ne tikai tas, ka tā mazgā traukus manā vietā, bet arī dienas laikā netīrie trauki krājas tur, nevis izlietnē vai citā redzamā vietā,līdz ar to virtuve kopš tā laika vienmēr ir perfektā kārtībā.

 

Pff… esmu tādā sajūsmā, ka laikam izklausās,ka es reklamēju kādu trauku mazgājamo mašīnu, taču patiesībā iesāku šo blogu tādēļ, ka biju piekritusi testēt Zilgmes trauku mazgāšanas līdzekļus.

 

Manam testam noteikti būs turpinājums, jo līdz ar trauku mašīnas pieslēgšanu arī tikai pie testējamajiem produktiem, līdz ar to esmu pagaidām lietojusi tikai Zilgmes tabletes un gēlu, nevaru salīdzināt ar citām firmām, taču noteikti pamēģināšu un tad padalīšos vai ir kāda atšķirība.

 20140812013732-81230.jpg  20140812013746-75770.jpg

Patiesībā nezinu vai diži liela atšķirība vispār var būt, jo trauki ir tīri, stikli mirdz, nu ko vēl vairāk var gribēt?

 

Pārmaiņus katru dienu lietoju gēlu un tabletes. Rezultāts ir vienāds, tikai kad lietoju gēlu mazgāšanas laikā tvaiki smaržo spēcīgāk. Pagaidām, kamēr vēl testēju programmas un visu pārējo man labāk patīk lietot tabletes, jo gēlu īsti vēl nevaru saprast cik daudz jālieto.

 

Paralēli šiem trauku mazgājamajai mašīnai domātajiem produktiem testēju arī Zilgmes smiltsērkšķu trauku mazgājamo līdzekli mazgāšanai ar rokām. To gan tagad sanāk lietot visai reti, taču varu teikt visu to labāko. Labi puto, patīkami smaržo un ir draudzīgs roku ādai. Ar mazu pilienu pietiek diezgan daudz traukiem, sanāk diezgan ekonomisks. Iepriekš lietoju profesionālos un tie ne uz pusi nebija tik efektīvi, lai cik tas dīvaini nebūtu.

 20140812013809-33604.jpg

Manā plauktā, rindā uz testēšanu stāv arī Zilgmes trauku mazgājamais līdzeklis ar ābolu aromātu, kurš ir koncentrāts un tam būtu jābūt vēl ekonomiskākam. Kad būšu izmēģinājusi noteikti uzrakstīšu atsauksmes arī par to.

 20140812013828-72252.jpg

Kādas ir jūsu attiecības ar trauku mazgāšanu? Tām, kuras lieto trauku mazgājamās mašīnas, kādus mazgājamos līdzekļus izmantojat un kāpēc izvēlaties tieši tos? Vai esat lietojušas kādus no Zilgmes produktiem? Kā patika?

 

Advertisements

Piena Fests Lucavsalā – vilšanās Nr.2

Standard

Uz Lucavsalas Piena festu nolēmām doties tāpēc, ka braucot mājās no festivāla “Laba Daba”, bija sajūta, ka gribas turpināt un mājās it nemaz negribējās.

Šoreiz es sapratu, kāpēc man nepatika Ziemeļblāzmas festā un nepatika arī Lucavsalā, publikā ir tā galvenā vaina, tā ir pārāk garlaicīga, kūtra un bezpersoniska. Mēs devāmies uz Lucavsalu ļoti labā garatāvoklī, visu ceļu jokojot, smejoties un priecājoties. Festivāla atmosfēra nosita visu garstāvokli.

Cilvēki viekārši slaistās zālē un apmāti skatās kas notiek uz skatuves, kā brīvdabas kino. Neredzēju nevienu jautru un līksmu kompāniju,visi tādi iestīvināti itkā pie Burkā kundzes uz tējas dzeršanu būtu atnākjuši. Tāpat kā Ziemeļblāzmā arī šeit izklaides iespējas nekādas.

Lai man būtu ko darīt aizbraucu pakaļ savam bērnam un aizvedu viņu uz Lucavsalā esošo bērnu spēļu laukumu, vismaz viņam bija jautri.

“Laba Daba” šogad bija pavisam laba

Standard

10553617_806141252749777_1772102132026111926_n

 

Mans ikvasaras uzstādījums pašai sev ir apmeklēt vismaz vienu festivālu un jau otro gadu es izvēlos doties uz festivālu “Laba Daba”.

 

Šo festivālu izvēlos, jo esmu vairāk alternatīvās mūzikas piekritēja un citos festivālos neatrodu neko savai ausij tīkamu. “Laba Daba” ir vairākas skatuves un mūzika dažādām gaumēm, tādēļ šogad izdevās savākt lielu draugu pulku. Manā draugu lokā ir dažādu mūzikas ‘zanru piekritēji un katrs spēja atrast kaut ko priekš sevis.

 

Viss festivāls tika aizvadīts, kā viena liela ballīte. Pirmajā vakarā sanāca atbraukt diezgan vēlu, taču draugi kuri bija atbraukuši ātrāk aizņēma mums vietiņu un beigās mēs vienkopus bijām tik daudz, ka izveidojām tādu kā mini ciemu, kur visapkārt tikai draugi un paziņas. Ar telšu pilsētiņas kaimiņiem arī mums paveicās, sakarīgi cilvēki gadījās.

 

Pirmo nakti jautri pavadījām gan iekšā festivālā klausoties mūziku un dejojot, gan beigās telšu pilsētiņā turpinot. Nākošā diena bija pamatīgi karsta, tāpēc braucām uz Gauju peldēties. Vēlāk izstaigājām visu festivāla teritoriju, lai apskatītu kādas izklaides iespējas tiek piedāvātas.

 

Ko darīt bija patiešām daudz, un šajā ziņā jāatzīst, ka viens mīnuss šim festivālam ir – tas ir pa īsu. Visi kā viens, pēc tam pārrunājot iespaidus, bijām vienisprātis, ka festivālam jāturpinās arī svētdienā, vismaz līdz vakaram. Kaut kā nepatīk tas, ka svētdienas rītā pamosties un apkārt visi jau pakojas. Vismaz pa dienu festivāls vēl varētu turpināt un kaut kas vēl notikt.

 

Ahh … un atcerējos vēl vienu nelielu, bet būtisku mīnusiņu. Telšu pilsētiņa ir ābeļdārzā, līdz ar to tai būtu jābūt mazliet apgaismotai, lai ar zariem tumsā acis nevarētu izbakstīt. Pārvietojoties naktī ir nedaudz bīstami.

 

Kopumā viss bija super, pavadīju laiku labāk nekā biju gaidījusi, un nu jau nevaru sagaidīt nākošo vasaru kad atkal varēšu doties turp.

Piena Fests Ziemeļblāzmā – Garlaicīgi

Standard

Image

Atkal nākas secināt, ka vai nu es no pasākumiem gaidu pārāk daudz, vai arī tiem tiek nepareizi izvēlēti nosaukumi. Man festivāls asociējas ne tikai ar mūziķu uzstāšanos, bet arī ar dažādām izklaidēm, dažādām vecuma grupām, kuras paredzētas, dažādu interešu cilvēkiem.

 

Aizbraucu, izstaigāju pasākumu pusstundā un man palika garlaicīgi. Ja neskaita “barber shopu”, kurā varēja frizēties un vienu vīru, kurš tirgoja koka karotes, pārējais viss bija domāts bērniem un ja godīgi manam piecgadniekam arī tās bērniem domātās izklaides nešķita nekas super aizraujošs. Ielīdām divās “Zili brīnumi” kastēs, bērnam patika, taču ar to arī visas izklaides beidzās.

 

Koncertam nebija ne vainas, pazīstami, profesionāli mūziķi spēlēja un skanēja labi, tādā ziņā viss OK, taču kādēļ pasākums jānosauc par festivālu?

 

Runājot ar draugiem, kuri bija iepriekšējos gados apmeklējuši šo pasākumu Piena pagalmā, arī viņi izteicās, ka šis neesot bijis ne tuvu tik interesants kā citus gadus.

 

Vietējiem trenniņbikšaiņiem vismaz bija ko pabrīnīties, tik daudz hipsterus vienā dienā redzējuši noteikti nebija.

 

Cerams, ka nākamgad organizatori būs piesaistījuši vairāk dažādus izklaižu rīkotājus un tirgotājus.

 

Nav tā, ka es vienmēr pasākumus kritizēju, bet pēdējā laikā tiešām pasākuma nosaukums liek sacerēties uz kaut ko, un beigās nākas vilties. Ja pasākums būtu nosaukts, piemēram, par Piena koncertu Ziemļblāzmā, ar to arī rēķinātos un tad būtu vislabākās atsauksmes, jo tas, kas notika uz skatuves bija labi, taču vismaz manā skatījumā tam nebija nekāds sakars ar festivālu.

 

Kā jums šķiet? Vai esmu pārāk prasīga? Vai tomēr arī citiem šķita garlaicīgi? 

Vecāķu svētki – Vai vispār svētki?

Standard

Jāatvainojas, ka šis blogs nāk novēloti, jo svētki bija jau pirms vairākām nedēļām. Taču, labāk vēlāk nekā nekad.

 vec

(Šādi izskatījās pasākuma programma)

Lasot svētku programmu, tā jau sākotnēji šķita, diezgan dīvaina, taču cerot, ka tomēr būs forši noorganizēts devos skatīties kas notiks. Par pārējām izklaidēm jau bija skaidrs, ka mani neinteresēs, taču domāju paskatīties koncertu, kuram pēc apraksta bija jānotiek ielas galā pie pludmales. Savā galvā iedomājos, ka būs, kas līdzīgs pilsētas svētkiem, ar lielu skatuvi, dažādām atrakcijām, utt.

 

Ak, kāda vilšanās mani sagaidīja.Lielās skatuves vietā, kaut kādi mistiski muzikanti, kaut ko spēlēja kafejnīcas teltī. Daži pensionāri, kaut ko mīcīja no māla, apkārt staigāja sieviete, kura piedāvāja pirkt grāmatu par Vecāķiem un blakus tam visam jaunatklātais piemineklis, kuram pašam nebūtu ne vainas, ja vien tas būtu novietots kādā citā vietā, jo pašlaik tas izskatās vienkārši nomests zālītē.

 

Vēlāk organizatori ar dažiem pensionāriem devās ekskursijā pa Vecāķu apkārtni un, laikam, arī apskatīt izstādi, kura ierīkota vietējā barčikā, nu kaut kā galīgi nebaudāmi tas viss izskatījās. To visu viņi nosaukuši par Vecāķu svētkiem, nu man palika kauns organizatoru vietā…

 

Vēl man nav saprotams, kādēļ pasākums notika krievu valodā, vismaz atrodoties tur blakus dzirdēju vienīgi to, lai gan ikdienā man šķiet krievvalodīgie tomēr šeit ir mazākumā, kaut kā savādi.

 

Silts ieteikums, no manas puses, ne tikai šī pasākuma organizatoriem, bet arī daudzu citu, izvēlēties precīzākus nosaukumus tam ko rīkojat, nu nevar nosaukt padsmits cilvēku tusēšanos kafejnīcā par Vecāķu svētkiem.

Finita la comedia – man finita (beidzās) pēc pirmā cēliena

Standard

Image

Izrādi gluži aprakstīt nevarēšu, jo noskatījos vien tikai pirmo cēlienu, biju vīlusies, jo biju salasījusies daudz labas atsauksmes.

Patiesībā izrāde nebija gluži TIK slikta, lai tā uzmestu lūpu un pamestu to pirmā cēliena beigās, tam iemesls bija cits faktors.  Teātris šo izrādi filmēja, sēdēju zāles galā un man blakus bija puspavērtas durvis, no kurām vijās ārā kabeļu jūra un līdz ar to tās nevarēja līdz galam aizvērt. Mazliet traucēja nelielā gaisma kas spraucās pa durvju šķirbiņu, bet tas bija nieks, salīdzinājumā ar vēju, kurš pūta uz muguras tā, ka visiem kas sēdēja netālu no šīm durvīm, nācās meklēt kādu lakatiņu, vilkt kapuci, vai paciest.

Starpbrīdim sākoties konstatēju, ka mugura ir sapūsta pamatīgāk nekā sākotnēji šķita. Jutu, ka roku jau paliek grūti kustināt un draugs sūdzējās par sapūstu sprandu. Tā kā izrādē nešķita gana aizraujoša nolēmām labāk doties prom (Ja galvenajā lomā nebūtu Skrastiņš gribētu doties prom arī bez visa vēja), nekā pēc tam sēdēt mājās un ārstēties nedēļām ilgi. (protams, pirms tam pajautājām teātra darbiniekiem vai lietas labā neko nevar darīt, bet atbilde bija, ka diemžēl nē)

Izrādes aprakstu var izlasīt >>>Šeit<<<

Taču vispār iesaku, labāk pirms izrādēm īpaši neokšķerēties internetā un nelasīt citu atsauksmes, pirms paši neesat redzējuši, jo es, piemēram, netīšām izlasīju blogu, kurā „dāmīte” pat bija uzrakstījusi, kā izrāde beidzās, līdz ar to vispār pazuda jebkāds pārsteiguma moments un interese. Lai nu kā, manā gaumē ir mazliet dinamiskākas izrādes, šī mani garlaikoja un tādēļ arī nolēmām nemocīties un braukt prom. Ja šādi būtu gadījies izrādē „Izraidītie” es būtu rīkojusi traci, jo tā bija izrādē no, kuras noteikti negribētu iet prom.

Attēls no http://www.dailesteatris.lv/  🙂

Vājprāta murgs – Moon Platin!!!

Standard

Image

Biju jau iepriekš internetā, dažādos forumos un sūdzību lapās, lasījusi graujoši sliktās atsauksmes par salonu Moon Platin, kurš piedāvā ekskluzīvu matu kosmētiku, kuras sastāvā ir melnie ikri. Kādu dienu, man piezvanīja šī salona administratore un sakot, ka mani ir ieteiksi kāda mana paziņa un vēlas piedāvāt bezmaksas procedūru matiem. Es, protams, zinot kas tas par kantori, brīdi apdomājos un nolēmu aiziet paskatīties, kā dzīvē notiek smadzeņu skalošana un „izbaudīt „ to uz savas ādas. 

Pirms došanās uz salonu norunātajā laikā, es vēlreiz pārlasīju internetā atrodamās graujošās atsauksmes un morāli sevi sagatavoju, lai spētu izturēt nerunājot pretim. Mans mērķis dodoties uz šo smadzeņu mazgātuvi, bija iejusties naiva cilvēka ādā un ļauties apstrādāšanai līdz GANDRĪZ pēdējam, lai pēc iespējas labāk varētu aprakstīt tur notiekošo un taptu šis blogs.

Jau pa telefonu administratore stingri pieteica, ka jāņem līdz personu apliecinošs dokuments, jo pie ieejas esot sargs, kurš stingri to pārbaudot. Dodoties uz salonu, sargs pirmajā stāvā, saldi gulēja un viņu absolūti neinteresēja mana pase vai ID karte. Toties salonā gan, administratores otrā frāze pēc sasveicināšanās bija jautājums pēc dokumentiem.  Ehh, viltnieki…

Salons moderns un  gaišs, taču šaurs, jo diezgan mazā telpā strādāja (drīzāk jau apstrādāja), ja atmiņa neviļ, vismaz 7 cilvēki. Meitene, kura bija mana „speciāliste” izskatījās, tāda kas tik tikko pabeigusi kādu frizieru skolu vai pat vēl nav pabeigusi. Man piespēlētā tāmīte laikam bija jauniņā, jo visu cītīgi deklamēja no lapiņas. Arī pārējās bija jaunas meitenes (viens alikam bija arī puisis) un interesantākais tas, ka pavērojot viņas, piefiksēju, ka pašām mati ir katastrofālā stāvoklī, vienai spuraini, otrai sausi pārbalināti, utt.

Procedūra sākās ar nelielu stāstiņu par piedāvāto produktu komplektu un tā fenomenālajām īpašībām, paralēli „pazemojot” manus matus. Mani aizveda pie blakus dāmas, kurai bija kaut kāds aparāts, kur matus rāda tuvplānā un šī kundze arī apstiprināja, ka mani mati ir katastrofālā stāvoklī un tos ir steidzami jāglābj.

Man tika uzdoti dažādi jautājumi par to, kā ikdienā kopju matus  un katra mana atbilde tika pasludināta par nepareizu . Toties es tiku iedrošināta ar tik truliem un lētiem stāstiņiem kā murgs  par princesi Diānu, viņas skaistajiem matiem, kuru noslēpums ir bijis tieši melnie ikri un vēl pajautāja, vai es nevēloties būt princese, uz ko pati atbildēja, ka nu es noteiktu esmu šī salona princese (kāds tiešām uzķeras?) Arī kad sāka mazgāt un likt visādas maskas, mani mati tika apsaukāti par plāniem, šausmīgiem un briesmīgiem. Lai gan, patiesībā, jau gandrīz gadu audzēju savus dabīgos matus, nekrāsoju, netaisnoju un pat fēnu izmantoju reti, tie ir diezgan biezi un vismaz tā ataugusī daļa, manuprāt, ir ļoti labā stāvoklī.

Tad mani mati tika saziesti  ar visādiem līdzekļiem un izžāvēti līdz pusei. Slapju čupčiku atstājot uz galvas (laikam, lai nevaru aizmukt) meitene man sāka jautāt par manu finansiālo situāciju un uzdeva jautājumus, cik, manuprāt, šāda kosmētika maksā. Tā kā iepriekš biju pacietīgi klusējusi un visam piekritusi, lai meitene izpaužas, tā kā viņa apmācīta, šis bija brīdis, kad atklāju viņai, ka nebūšu viņas klients, paziņojot, ka esmu bezdarbniece un atnācu tikai tāpēc, ka man pa telefonu piedāvāja, bezmaksas matu procedūru.

Un tagad stāsta galvenā vieta…. Uzminat cik pie viņiem maksā šis piedāvātais matu kosmētikas komplekts??? (Sastāv no 2 šampūniem, matu maskas, speja galiem, spireja pret karstumu, kaut kāda eliksīra, matu ampulas un vēl kaut kas) , meitene tādā intonācijā, it kā tas būtu pilnīgi normāli paziņoja, ka šis komplekts maksā 1500 eiro, bet ja nespēju par to samaksāt skaidrā naudā, tad ir iespējams līzings (ta – dā… nu re kam bija tik obligāti tie dokumenti līdz). Es centos neizrādīt šoku, lai redzētu, kas notiks tālāk, ja meitenei būs ilūzija, ka tomēr varbūt ar mani kas izdosies. Es paskaidroju, ka tā kā pašlaik esmu bezdarbniece, tad, tā kā produkti izskatās patiešām labi, tad vēlāk kad būšu atradusi darbu tos noteikti iegādāšos. Meitenei acis iedegās un viņa aizspērās pie kaut kāda menedžera ( kaut kādi mistiski ārzemnieki tur kursēja un skatījās meitenēm uz pirkstiem ik pa brīdim). Atgriežoties, viņa man smaidīgi paziņoja, ka ir sarunājusi atlaidi un varu ņemt visus produktus līzingā par 68 eiro mēnesī uz 18 mēnešiem (Vai nav super?  :D) Uz šo es atbildēju, ka mans bezdarbnieces pabalsts nesastāda šādu summu un pašlaik to nevaru atļauties, uz ko meitene man šokētā intonācijā atbildēja, ka mani mati jau pašlaik ir katastrofālā stāvoklī, un man ir vērts padomāt un ieguldīt nākotnē, savādāk vecumdienās vispār būšot katastrofa.

Nu jau man apnika un paliku niķīga, to redzot meitene sāka žāvēt manu slapjo čupčiku, kuru bija atstājusi. Tā kā biju tur noturēta jau pusotru stundu, paņēmu no somas telefonu, lai uzrakstītu draugam, ka kavēšos, tajā brīdī meitene, paziņoja, ka neesot pieklājīgi knibināties telefonā procedūras laikā (nu protams, savādāk tiktu novērsta uzmanība no smadzeņu skalošanas). Paskaidroju, ka ir nepieklājīgi pateikt, ka procedūra aizņems stundu, bet nebrīdinot noturēt ilgāk. Tā kā biju kādas reizes desmit vismaz stingrā balsī jau pateikusi, ka šodien neko no viņiem nepirkšu, beidzot tiku palaista vaļā.

Piebildīšu, ka mati pēc šiem produktiem bija drausmīgi, viņa bija sagrūsi to visu iekšā tādā apjomā, ka jau pēc dažām stundām tie sāka taukoties un dalījās šķipsnās. Mazgāt nācās trīs reizes, jo visu laiku bija sajūta, ka tie nav tīri.

Tagad, kādu laiku, par izmēģinājuma trusīti negribēšu labprātīgi pieteikties. Mans novēlējums šī bloga lasītājiem, neesiet aitas, jo cirpēji ir uz katra stūra, un ja šis kantoris netiek slēgts pēc visām tām negatīvajām atsauksmēm ,kuras atrodamas, tas nozīmē, ka ir cilvēki, kuri piekrīt šim vājprātam. Skumji…..